Daudzās valodās var atšķirt 2 dažādus stāvokļus: būt vienam un būt vientuļam. Moustakas (1972) definēja būt vienam kā vienkārši objektīvu realitāti, būt bez citiem cilvēkiem. Tas var attiekties uz fizisko faktu, ka esi viens, vai psiholoģisko. Var atrasties telpā ar citiem un justies vientuļš. Savukārt, var būt pilnīgi viens un nejūsties vientuļš vispār. Būt vienam palīdz mums sazināties ar savu iekšējo pasauli, apstrādāt dažādas pieredzes un pārdomāt dzīvi. Tas arī veicina atšķirību starp mūsu domām un tām, kas nāk no kāda cita.
Eksistenciālā vientulība ir būtiska cilvēka būtības daļa, kas mūs atdala no citiem. Mēs nekad nevaram precīzi zināt, kā otrs cilvēks jūtas, un tāpēc nevaram dalīties ar savām personīgajām pieredzēm. Baidīties no vientulības ir kaut kas ļoti cilvēcīgs un tas prasa drosmi un uzdrīkstēšanos saskarties ar sevi, un tas var būt ļoti bagātinoša pieredze, lai atklātu jaunas dimensijas sevī un ārpusē.
Ja cilvēks nevar izveidot dziļāku saikni ar sevi, vientulība var kļūt par vientuļību. Tas var izraisīt atdalīšanās sajūtu no savas iekšējās būtības, bet arī no citiem. Neskatoties uz grūtajām emocijām, kas rodas ar vientulību, tā var arī būt iespēja atrast jaunu saikni ar sevi un citiem.
Vientulība var būt saistīta ar atsvešinātības sajūtu, ko izraisa mūsdienu sabiedrība un arī sevis pamešana. Ja pastāv plaisa starp to, kas cilvēks ir, un to, par ko viņš vai viņa izliekas, tad nozīmīgas attiecības ar sevi, apkārtējo vidi un citiem var izzust. Ja nozīmīgā saikne pazūd, cilvēks var sākt justies zemāks, nekompetents vai nemīlams. Tas var novest pie noslēgta loka, kuru ir grūti pārtraukt. Ir arī psihiatriska vientulība, ko var izraisīt atstumšana vai pamešana bērnībā.
Cilvēki var justies vientuļi, jo viņu dzīvē kaut kas pietrūkst. Tas ir vairāk nekā intīmo attiecību trūkums. Mēs varam arī ilgoties pēc kāda vai attiecībām, kas reiz bija mūsu dzīvē, bet vairs nav. Vientulības sajūtu var izraisīt šķiršanās, nāve vai kāda veida pārraušana.
Dažreiz cilvēki saskaras ar barjeru, saistoties ar citiem. Šo barjeru var raksturot kā vēlmi sazināties ar citu, bet jūtoties bloķētiem vai traucētiem. Šāda veida vientulība ir daudz vairāk psiholoģiska un personīga nekā kaut kas ārējs.
Cilvēks var just, ka viņš vai viņa neiederas, un tas var novest pie tālākas atsvešinātības un izolācijas.
Cilvēki var arī justies ievainojami, jo viņi baidās no citu kritikas un nosodījuma. Viņi jūtas, ka atvērtība ir risks, un tas viņiem liedz meklēt palīdzību vai atbalstu. Atbalsta trūkums vienlaikus liek viņiem justies vēl trauslākiem un neaizsargātiem.
Dzīves izmaiņas
Mēģiniet padomāt, vai nesen esat piedzīvojis kādas nozīmīgas dzīves izmaiņas un vai tās varētu būt saistītas ar vientulības sajūtām.
Draugi
Identificējiet, kas ir jūsu draugi, un novērtējiet, vai pašreizējās attiecības jūs piepilda un apmierina. Ja pamanāt, ka nav pietiekami daudz tuvības, pievērsiet uzmanību tam, kā jūs veidojat attiecības ar citiem. Ja redzat, ka vēlaties iepazīt jaunus cilvēkus, mēģiniet atrast veidus, kā to izdarīt.
Pašapziņa
Ja sarunājoties ar citiem jūtaties nedroši, tad atrodiet veidus, kā strādāt pie savas pašapziņas, koncentrējieties uz savām emocionālajām vajadzībām un rūpējieties par sevi. Pievērsiet uzmanību savām komunikācijas prasmēm un mēģiniet identificēt, vai varētu attīstīt kādu no tām.
Profesionāla palīdzība
Vientulībai var būt dažādi cēloņi, kas var būt arī savstarpēji saistīti. Dažkārt psihoterapija var palīdzēt noskaidrot, kādi ir vientulības pamatcēloņi, un identificēt iespējamos izmaiņu veidus.