Daudzās valodās var atšķirt 2 dažādus stāvokļus: būt vienam un būt vientuļam. Moustakas (1972) definēja būt vienam kā vienkārši objektīvu realitāti, ka esi bez citiem indivīdiem. Tas var attiekties uz fizisko faktu, ka esi viens, vai psiholoģisko. Cilvēks var atrasties telpā ar citiem un justies vientuļš. No otras puses, cilvēks var būt pilnīgi viens un nemaz nejusties vientuļš. Būt vienam palīdz mums sazināties ar savu iekšējo pasauli, apstrādāt dažādas pieredzes un pārdomāt dzīvi. Tas arī veicina atšķirību starp mūsu domām un tām, kas nāk no kāda cita.
Ekzistenciālā vientulība ir fundamentāls cilvēka esības aspekts, kas mūs atšķir no citiem. Mēs nekad nevaram precīzi zināt, kā jūtas cits cilvēks, un tāpēc nevaram dalīties ar mūsu personīgajām pieredzēm. Bailes no vientulības ir ļoti cilvēciskas un prasa drosmi un uzdrīkstēšanos stāties pretī pašam sev, un tā var būt ļoti bagātinoša pieredze atklāt jaunas dimensijas iekšpusē un ārpusē.
Ja cilvēks nevar savienoties ar sevi dziļākā līmenī, vientulība var kļūt par vientulību. Tas var izraisīt nošķirtības sajūtu no sava iekšējā es, bet arī no citiem. Neskatoties uz grūtajām emocijām, kas rodas ar vientulību, tā var būt arī iespēja atrast jaunu saikni ar sevi un citiem.
Vientulība var būt saistīta ar atsvešinātības sajūtu, ko izraisa mūsdienu sabiedrība, kā arī pašatstumšanu. Ja pastāv atšķirība starp to, kas cilvēks patiesībā ir, un to, ko viņš vai viņa izliekas esam, tad nozīmīgas attiecības ar sevi, apkārtni un citiem var izzust. Ja nozīmīgā saikne izzūd, cilvēks var sākt justies mazvērtīgs, nekompetents vai nemīlēts. Tas var novest pie noslēgta apļa, kuru ir grūti pārraut. Pastāv arī psihiatriska vientulība, ko var izraisīt noraidījums vai atstumšana bērnībā.
Cilvēki var justies vientuļi, jo viņu dzīvē kaut kas pietrūkst. Tas ir vairāk nekā intīmu attiecību trūkums. Mēs varam arī ilgoties pēc kāda vai attiecībām, kas mums kādreiz bija, bet vairs nav. Vientulības sajūtu var izraisīt šķiršanās, nāve vai kāda veida pārtraukums.
Dažreiz cilvēki piedzīvo barjeru attiecībās ar citiem. Šo barjeru varētu raksturot kā vēlmi sazināties ar kādu, taču viņi jūt, ka tas ir bloķēts vai traucēts. Šis vientulības veids ir daudz psiholoģiskāks un personīgāks, salīdzinot ar kaut ko ārēju.
Cilvēks var justies, ka viņš vai viņa neiederas, un tas var novest pie turpmākas atsvešināšanās un izolācijas.
Cilvēki var justies ievainojami, jo viņi baidās no citu spriedumiem un kritiskas attieksmes. Viņi uzskata, ka atvērties ir risks, un tas viņiem liedz lūgt palīdzību vai atbalstu. Atbalsta trūkums tajā pašā laikā liek viņiem justies vēl trauslākiem un neaizsargātākiem.
Dzīves pārmaiņas
Mēģiniet padomāt, vai pēdējā laikā esat piedzīvojis kādas būtiskas dzīves pārmaiņas un vai tās varētu būt saistītas ar vientulības sajūtām.
Draugi
Nosakiet, kas ir jūsu draugi, un izvērtējiet, vai jūsu pašreizējās attiecības jūs uztur un apmierina. Ja pamanāt, ka nav pietiekami daudz tuvu cilvēku, pievērsiet uzmanību tam, kā jūs attiecaties pret citiem. Ja redzat, ka vēlaties iepazīties ar jauniem cilvēkiem, mēģiniet atrast veidus, kā to izdarīt.
Pašvērtējums
Ja jūtaties nedroši, runājot ar citiem, atrodi veidus, kā strādāt pie sava pašvērtējuma, koncentrējieties uz savām emocionālajām vajadzībām un rūpējieties par sevi. Pievērsiet uzmanību savām komunikācijas prasmēm un mēģiniet noteikt, vai varētu attīstīt kādu no tām.
Profesionāla palīdzība
Vientulība var būt vairāku dažādu cēloņu dēļ, kas arī var būt savstarpēji saistīti. Dažreiz psihoterapija var palīdzēt atklāt, kādi ir vientulības pamatcēloņi, un noteikt iespējamās izmaiņas, ko varētu veikt.