Pārceļoties uz citu valsti, tas nav tikai par jaunu darbu, valodu vai klimatu. Tas ir arī tikšanās ar sevi jaunajos apstākļos, kad vecie paradumi zaudē savu nozīmi un jaunie vēl nav izveidojušies. Kā mēs reaģējam uz šīm izmaiņām, nosaka, vai pārcelšanās kļūst par traumu vai izaugsmes periodu.
Jaunā valstī bieži saskaras ar dziļu vientulības sajūtu un sākotnēji ar sajūtu, ka esi atvienots no apkārtējās dzīves. Tāpēc cilvēki, kas dzīvo ārzemēs, var iekrist negatīvās domāšanas slazdā: “šeit viss ir nepareizi”, vai veikt nepareizas vispārinājumus, piemēram, “cilvēki šeit ir nelaipni.” Tajā pašā laikā ir jābūt gatavam sevi pārveidot, lai atjaunotu identitāti un izveidotu jaunu pasauli apkārt. Tas prasa laiku un spēku, bet cita ceļa nav.
Adaptācija kā process
Apskatīsim adaptāciju kā procesu, kas prasa noteiktas psiholoģiskas prasmes. Prasmes, kuras var un vajadzētu attīstīt un trenēt.
Adaptācija sākas ar vienkāršu jautājumu: “Kā es varu būt es pats šeit?” Persona, kas atrodas citā valstī, saskaras ar virkni izmaiņu: jauniem saziņas noteikumiem, citu ķermeņa valodu, nepazīstamu sociālo ritmu, pat atšķirīgu laika un telpas izjūtu.
Ja to uztver kā draudu, tava psihe saraujas. Ja to uzskati par mācību procesu, ziņkārība mostas, un adaptācija notiek ātrāk.
Katram, kurš stāv uz sliekšņa ar koferi rokā, priekšā ir četri šī ceļojuma posmi:
- Iedvesma: viss šķiet aizraujošs un jauns.
- Konfrontācija: parādās grūtības, pārpratumi un nogurums.
- Balansa meklējumi: rodas atziņa, ka ir jāmainās, lai šeit dzīvotu.
- Integrācija: rodas miers un sajūta “ka esi mājās.”
Katrā posmā ir vērts attīstīt noteiktas prasmes:
“Ja vēlies, lai tevi saprot, vispirms mēģini saprast.”
Stīvens Kovejs, Ļoti efektīvu cilvēku 7 paradumi
Spēja klausīties un redzēt citus, nesalīdzinot vai netiesājot. Kad uzdodam jautājumus un izrādām ziņkārību par to, kā lietas tiek darītas “šeit,” mēs atveram ceļu uz savstarpēju sapratni.
“Romā dariet tā, kā to dara romieši.”
Sv. Ambrozijs no Milānas (4. gadsimts)
Spēja mainīt pazīstamas stratēģijas. Tas, kas darbojās “vecajā mājā”, šeit var nedarboties. Elastība nav par sevis zaudēšanu, bet par jaunu risinājumu atrašanu, nezaudējot to, kas esi.
“Nekas nav pastāvīgs, izņemot pārmaiņas.”
Heraklīts
Sākumā dzīvei jaunā valstī bieži trūkst skaidrības. Dod sev laiku saprast “kā šeit lietas darbojas.” Mierīga un nobriedusi attieksme pret nenoteiktību samazina trauksmi un palīdz saglabāt enerģiju.
“Jūs nevarat ieliet no tukša kausa.”
Angļu sakāmvārds
Miegs, uzturs, kustība, elpošana un mazi prieki nav greznība. Tie ir būtiski resursi adaptācijas laikā.
“Iepazīsti sevi, un tu iepazīsi visu pasauli.”
Senā grieķu gudrība
Attīstot spēju vērot sevi bez sprieduma, ir labi regulāri uzdot jautājumu: “Ko es šodien uzzināju par sevi?” Tas pārvērš pieredzi personiskajā izaugsmē.
Adaptācija nav tikai iekšējs process, bet arī sociāla kustība. Tā kļūst maigāka, ja cilvēks nepaliek slēgts savā “burbulī,” bet sper soļus ārā.
Kas kavē adaptāciju
- Pastāvīga salīdzināšana: “Tur bija labāk.”
- Izolācija un palikšana tikai starp “saviem.”
- Perfekcionisms un bailes no kļūdām.
- Vēlme visu kontrolēt un saprast uzreiz.
Kas palīdz adaptācijai
- Stabilitātes rituāli. Saglabājiet dažus ieradumus no pagātnes dzīves; tie sniedz nepārtrauktības sajūtu. Iecienītā mūzika, vakara pastaiga — tās ir “psiholoģiskās enkura”, kas uztur stabilitāti.
- Neizolējieties savā aplī. Saziņa tikai ar cilvēkiem, kas runā jūsu dzimtajā valodā, šķiet droša, bet tas var kļūt par slazdu. Lai patiešām justos kā daļa no jaunās valsts, biežāk izejiet ārā, runājiet ar kaimiņiem, piedalieties vietējos pasākumos un uzziniet, kā šeit dzīvo cilvēki. Viena īsa saruna ar kādu, kas audzis šajā kultūrā, var sniegt vairāk ieskatu nekā simts ziņu izceļotāju tērzēšanā. Kad jums būs trīs vai četri vietējie cilvēki, ar kuriem varēsiet čatot pusdienlaikā, jūsu uztvere sāks mainīties uz labo pusi.
- Līdzsvars starp “saviem” un “vietējiem.” Jums nav nepieciešams noraidīt savu kopienu; tā piedāvā atbalstu un siltumu. Adaptācija ir vieglāka, ja apkārt ir cilvēki, ar kuriem varat būt autentisks. Jums nav nepieciešami ideāli draugi, tikai daži, kas jūtas “savi.” Taču vienlīdz svarīgi ir, lai būtu arī tie, kas šeit jau ilgi dzīvo. Tā veidojas dabīgs tilts starp pagātni un tagadni, starp “tur” un “šeit.”
- Nebaidieties runāt ar kļūdām jaunajā valodā. Svarīgi nav perfekcija, bet saikne. Pat vienkārša frāze kā “Es vēl mācos” izraisa cieņu un atbalstu.
- Kopīgas intereses ir labākā valoda. Siltas cilvēku saiknes bieži vien dzimst ne no sarunām par pārcelšanos, bet no kopīgām aktivitātēm: sporta, kursiem vai radošiem projektiem. Šādās vidēs cilvēki sazinās kā indivīdi, nevis kā “vietējie” un “jaunpienācēji.”
- Ziņkāre nevis bailes. Ja nezināt, kā kaut kas tiek darīts, jautājiet. Interese un cieņa atver sirdis ātrāk nekā perfekta gramatika. Pat īsa saruna veikalā vai uz ielas ir solis uz sociālo integrāciju; izolācija tikai padziļina stresu.
Emigrācija, tai skaitā pārcelšanās, nav izvēle starp valstīm. Tā ir izvēle dzīvot, pat ja sākumā nekas nav skaidrs. Adaptācija nav viens notikums, bet nepārtraukts process, veids, kā mācīties dzīvot no jauna, paliekot pašam. Tas prasa uzmanību pret sevi un pasauli. Katru dienu, kad mēģini, kļūdies un virzies uz priekšu, tu jau adaptējies. Citiem vārdiem sakot, būt adaptētam nozīmē būt dzīvam, atvērtam un spējīgam mainīties, nezaudējot sevi.
