Daudzās valodās var atšķirt divus dažādus stāvokļus: būt vienam (alone) un justies vientuļam (lonely). Moustakas (1972) definēja “būt vienam” kā vienkārši objektīvu realitāti — atrasties bez citiem indivīdiem. Tas var attiekties gan uz fizisku atrašanos vienatnē, gan uz psiholoģisku stāvokli. Var atrasties telpā ar citiem un tomēr justies vientuļš. No otras puses, var būt pilnīgi viens un nemaz nejusties vientuļš. Būt vienam palīdz mums savienoties ar savu iekšējo pasauli, apstrādāt dažādas pieredzes un pārdomāt dzīvi. Tas arī veicina mūsu domu nošķiršanu no tām, kas nāk no citiem.
Eksistenciālā vientulība ir fundamentāls cilvēka esamības aspekts, kas mūs nošķir no citiem. Mēs nekad nevaram precīzi zināt, kā jūtas otrs cilvēks, un tāpēc nevaram pilnībā dalīties savā personīgajā pieredzē. Bailes no vientulības ir kaut kas ļoti cilvēcisks, un tās prasa drosmi un uzņēmību, lai sastaptos ar sevi. Tā var būt ļoti bagātinoša pieredze, kas ļauj atklāt jaunas dimensijas gan sevī, gan apkārtējā pasaulē.
Kad cilvēks nespēj izveidot dziļāku saikni ar sevi, vienatne var kļūt par vientulību. Tā var radīt atšķirtības sajūtu ne tikai no sava iekšējā ‘es’, bet arī no citiem. Neskatoties uz grūtajām emocijām, kas rodas līdz ar vientulību, tā var būt arī iespēja atrast jaunu saikni ar sevi un citiem.
Vientulība var būt saistīta ar atsvešinātības sajūtu, ko izraisa mūsdienu sabiedrība, kā arī sevis pamešanu. Ja pastāv plaisa starp to, kas cilvēks ir, un to, ko viņš vai viņa izliekas esam, tad nozīmīgas attiecības ar sevi, apkārtni un citiem var izzust. Ja nozīmīgā saikne izzūd, cilvēks var sākt justies mazvērtīgs, nekompetents vai nemīlams. Tas var novest pie apburtā loka, ko ir grūti pārraut. Ir arī psiholoģiska vientulība, ko var izraisīt noraidījums vai pamestība bērnībā.
Cilvēki var justies vientuļi, jo viņu dzīvē kaut kas pietrūkst. Tā ir kas vairāk par intīmu attiecību trūkumu. Mēs varam arī ilgoties pēc kāda vai attiecībām, kas kādreiz bija mūsu dzīvē, bet kas vairs nav. Vientulības sajūtu var izraisīt šķiršanās, nāve vai kāda veida pārrāvums.
Dažreiz cilvēki piedzīvo barjeru, veidojot saikni ar citiem. Šo barjeru varētu raksturot kā cilvēka vēlmi veidot saikni ar otru, taču jūtas bloķēts vai kavēts. Šāda veida vientulība ir daudz vairāk psiholoģiska un personiska, pretstatā ārējiem faktoriem.
Cilvēks var justies, ka viņš vai viņa neiederas, un tas var novest pie tālākas atsvešinātības un izolācijas.
Cilvēki var arī justies neaizsargāti, jo baidās no citu sprieduma un kritiskās attieksmes. Viņi jūt, ka atvērties ir risks, un tas viņus attur no palīdzības vai atbalsta lūgšanas. Atbalsta trūkums tajā pašā laikā liek viņiem justies vēl trauslākiem un neaizsargātākiem.
Dzīves pārmaiņas
Mēģiniet apsvērt, vai nesen esat piedzīvojis kādas nozīmīgas dzīves pārmaiņas un vai tās varētu būt saistītas ar vientulības sajūtām.
Draugi
Noskaidrojiet, kas ir jūsu draugi, un novērtējiet, vai jūsu pašreizējās attiecības jūs apmierina un sniedz jums nepieciešamo. Ja pamanāt, ka nav pietiekami tuvu cilvēku, pievērsiet uzmanību tam, kā jūs veidojat attiecības ar citiem. Ja redzat, ka vēlaties iepazīties ar jauniem cilvēkiem, mēģiniet atrast veidus, kā to izdarīt.
Pašapziņa
Ja jūtaties nedroši, runājot ar citiem, tad atrodiet veidus, kā strādāt pie savas pašapziņas, koncentrējieties uz savām emocionālajām vajadzībām un rūpējieties par sevi. Pievērsiet uzmanību savām komunikācijas prasmēm un mēģiniet noteikt, vai varat kādu no tām attīstīt.
Profesionāla palīdzība
Vientulībai var būt daudz dažādu cēloņu, kas var būt arī savstarpēji saistīti. Dažkārt psihoterapija var palīdzēt noskaidrot, kādi ir vientulības pamatcēloņi, un noteikt iespējamās izmaiņas, kuras varētu veikt.