Daudzās valodās var atšķirt divus dažādus stāvokļus: būt vienam un būt vientuļam. Moustakas (1972) definēja būt vienam kā vienkārši objektīvu realitāti, ka esi bez citiem indivīdiem. Tas var attiekties gan uz fizisko faktu, ka esi viens, gan uz psiholoģisko. Var atrasties telpā ar citiem un justies vientuļš. No otras puses, var būt pilnīgi viens un nemaz nejusties vientuļš. Būt vienam palīdz mums sazināties ar savu iekšējo pasauli, apstrādāt dažādas pieredzes un pārdomāt dzīvi. Tas arī atvieglo atšķirību starp mūsu domām un tām, kas nāk no kāda cita.
Eksistenciālā vientulība ir fundamentāls cilvēka esamības aspekts, kas mūs nošķir no citiem. Mēs nekad nevaram precīzi zināt, kā otrs cilvēks jūtas, un tāpēc nevaram dalīties savā personīgajā pieredzē. Būt bailēm no vientulības ir kaut kas ļoti cilvēcisks, un tas prasa drosmi un uzņēmību skatīties sevī, un tā var būt ļoti bagātinoša pieredze, lai atklātu jaunas dimensijas iekšpusē un ārpusē.
Kad cilvēks nevar izveidot savienojumu ar sevi dziļākā līmenī, vientulība var kļūt par vientulību. Tas var radīt atšķirtības sajūtu no sava iekšējā es, bet arī no citiem. Neskatoties uz grūtajām emocijām, kas rodas ar vientulību, tā var būt arī iespēja atrast jaunu saikni ar sevi un citiem.
Vientulība var būt saistīta ar atsvešinātības sajūtu, ko izraisa mūsdienu sabiedrība, kā arī pašatteikšanās. Ja pastāv plaisa starp to, kas cilvēks ir, un to, ko viņš vai viņa izliekas esam, tad nozīmīgas attiecības ar sevi, apkārtni un citiem var izzust. Ja nozīmīgā saikne izzūd, cilvēks var sākt justies mazvērtīgs, nekompetents vai nemīlams. Tas var novest pie apburtā loka, ko ir grūti pārraut. Ir arī psihiska vientulība, ko var izraisīt noraidījums vai pamestība bērnībā.
Cilvēki var justies vientuļi, jo viņu dzīvē kaut kas pietrūkst. Tas ir vairāk nekā intīmas attiecības trūkums. Mēs varam arī ilgoties pēc kāda vai attiecībām, kas kādreiz bija mūsu dzīvē, bet kas vairs nav. Vientulības sajūtu var izraisīt šķiršanās, nāve vai kāda veida pārtraukums.
Dažreiz cilvēki piedzīvo barjeru, saistoties ar citiem. Šo barjeru varētu raksturot kā cilvēka ilgošanos sazināties ar citu, taču viņi jūtas bloķēti vai kavēti. Šāda veida vientulība ir daudz vairāk psiholoģiska un personiska, salīdzinot ar kaut ko ārēju.
Cilvēks var justies, ka viņš vai viņa neiederas, un tas var novest pie tālākas atsvešinātības un izolācijas.
Cilvēki var arī justies neaizsargāti, jo baidās no citu sprieduma un kritiskās attieksmes. Viņi jūt, ka atvērties ir risks, un tas viņus attur no palīdzības vai atbalsta lūgšanas. Atbalsta trūkums tajā pašā laikā liek viņiem justies vēl trauslākiem un neaizsargātākiem.
Dzīves pārmaiņas
Mēģiniet apsvērt, vai nesen esat piedzīvojis kādas nozīmīgas dzīves pārmaiņas un vai tās varētu būt saistītas ar vientulības sajūtām.
Draugi
Noskaidrojiet, kas ir jūsu draugi, un novērtējiet, vai jūsu pašreizējās attiecības jūs apmierina un sniedz jums nepieciešamo. Ja pamanāt, ka nav pietiekami tuvu cilvēku, pievērsiet uzmanību tam, kā jūs sazināties ar citiem. Ja redzat, ka vēlaties iepazīties ar jauniem cilvēkiem, mēģiniet atrast veidus, kā to izdarīt.
Pašapziņa
Ja jūtaties nedroši, runājot ar citiem, tad atrodiet veidus, kā strādāt pie savas pašapziņas, koncentrējieties uz savām emocionālajām vajadzībām un rūpējieties par sevi. Pievērsiet uzmanību savām komunikācijas prasmēm un mēģiniet noteikt, vai varat kādu no tām attīstīt.
Profesionāla palīdzība
Vientulībai var būt daudz dažādu cēloņu, kas var būt arī savstarpēji saistīti. Dažkārt psihoterapija var palīdzēt noskaidrot, kādi ir vientulības pamatcēloņi, un noteikt iespējamās izmaiņas, kuras varētu veikt.