Adaptācija jaunā valstī

Pārcelšanās uz citu valsti nav tikai par jaunu darbu, valodu vai klimatu. Tas ir arī tikšanās ar sevi jaunās apstākļos, kad vecie paradumi zaudē savu nozīmi un jauni vēl nav izveidojušies. Kā mēs reaģējam uz šīm izmaiņām, nosaka, vai pārcelšanās kļūst par traumu vai izaugsmes periodu.

Jaunā valstī bieži vien rodas dziļa vientulības sajūta un sākotnēji sajūta, ka esi atdalīts no apkārtējās dzīves. Tāpēc cilvēki, kas dzīvo ārzemēs, var iekļūt negatīvas domāšanas slazdā: “šeit viss ir nepareizi” vai izdarīt kļūdainus vispārinājumus, piemēram, “cilvēki šeit ir nedraudzīgi.” Tajā pašā laikā, ir jābūt gatavam atkal sevi izgudrot, lai atjaunotu identitāti un izveidotu jaunu pasauli apkārt. Tas prasa laiku un spēku, bet nav citas ceļa.

Adaptācija kā Process

Apskatīsim adaptāciju kā procesu, kas prasa noteiktas psiholoģiskās prasmes. Prasmes, kuras var un vajag attīstīt un trenēt.

Adaptācija sākas ar vienkāršu jautājumu: “Kā es varu būt pats šeit?” Cilvēks, kurš atrodas citā valstī, saskaras ar virkni izmaiņu: jauni komunikācijas noteikumi, cita ķermeņa valoda, nepazīstami sociālie ritmi, pat cita laika un telpas izpratne.

Ja jūs to uztverat kā draudu, jūsu psihi saraujas. Ja jūs to uztverat kā mācīšanās procesu, ziņkārība mostas, un adaptācija norit ātrāk.

Pirms katra, kas stāv pie sliekšņa ar koferi rokā, ir četri šī ceļojuma posmi:

1. Iedvesma: viss šķiet aizraujošs un jauns.
2. Konfrontācija: parādās grūtības, pārpratumi un nogurums.
3. Līdzsvara meklēšana: rodas atziņa, ka ir jāmainās, lai dzīvotu šeit.
4. Integrācija: rodas miera sajūta un sajūta “būt mājās.”

Katrā posmā ir vērts attīstīt noteiktas prasmes:

“Ja vēlies tikt saprasts, vispirms centies saprast.”
Stīvens Kovejs, The 7 Habits of Highly Effective People
Spēja klausīties un redzēt citus, nesalīdzinot un nenosodot. Kad mēs uzdodam jautājumus un izrādām ziņkāri par to, kā lietas tiek darītas “šeit,” mēs atveram ceļu uz savstarpēju sapratni.

“Kad esi Romā, dari kā romieši.”
Svētais Ambrozijs no Milānas (4. gadsimts)
Spēja mainīt pazīstamas stratēģijas. Tas, kas darbojās “mājās,” var nedarboties šeit. Elastīgums nav par sevis zaudēšanu, bet par jaunu risinājumu atrašanu, nezaudējot to, kas tu esi.

“Nekas nav pastāvīgs, izņemot pārmaiņas.”
Heraklīts
Sākumā dzīve jaunā valstī bieži trūkst skaidrības. Dodiet sev laiku, lai saprastu “kā lietas strādā šeit.” Mierīga un nobriedusi attieksme pret nenoteiktību samazina trauksmi un palīdz saglabāt enerģiju.

“Jūs nevarat ieliet no tukšas tases.”
Angļu sakāmvārds
Miegs, uzturs, kustība, elpošana un mazas prieku lietas nav luksusa preces. Tās ir būtiski resursi adaptācijas laikā.

“Iepazīsti sevi, un tu iepazīsi visu pasauli.”
Sens grieķu gudrība
Attīstot spēju novērot sevi bez nosodījuma, ir labi regulāri jautāt: “Ko es šodien uzzināju par sevi?” Tas pārvērš pieredzi personīgā izaugsmē.

Adaptācija nav tikai iekšējs process, bet arī sociāla kustība. Tā kļūst maigāka, kad cilvēks nepaliek noslēgts savā “burbulī,” bet sper soļus ārpus tā.

KAS TRaucē adaptācijai

• Pastāvīga salīdzināšana: “Tur bija labāk.”
• Izolācija un palikšana tikai starp “saviem.”
• Perfekcionisms un bailes no kļūdām.
• Vēlme kontrolēt un saprast visu uzreiz.

Kas Palīdz adaptācijai

• Stabilitātes rituāli. Saglabājiet dažus paradumus no savas iepriekšējās dzīves; tie sniedz nepārtrauktības sajūtu. Iemīļotā mūzika, vakara pastaiga — tās ir “psiholoģiskās enkuri,” kas uztur stabilitāti.
• Neesiet izolēts savā lokā. Komunikācija tikai ar cilvēkiem, kuri runā jūsu dzimtajā valodā, šķiet droša, bet tā var kļūt par slazdu. Lai patiesi justos kā daļa no jaunās valsts, biežāk ejiet ārā, runājiet ar kaimiņiem, piedalieties vietējos pasākumos un uzziniet, kā cilvēki šeit dzīvo. Viena īsa saruna ar kādu, kurš ir uzaudzis šajā kultūrā, var sniegt vairāk ieskatu nekā simts ziņu ārzemnieku tērzēšanā. Kad jums ir trīs vai četri vietējie cilvēki, ar kuriem varat parunāt pusdienās, jūsu uztvere sāks mainīties uz labo pusi.
• Līdzsvarojiet “savus cilvēkus” un “vietējos.” Jums nav jāatsakās no savas kopienas; tā piedāvā atbalstu un siltumu. Adaptācija ir vieglāka, kad apkārt ir cilvēki, ar kuriem varat būt autentisks. Jums nav vajadzīgi ideāli draugi, tikai daži, kas jūtas “savi.” Bet ir vienlīdz svarīgi, lai būtu tie, kuri šeit dzīvo jau ilgi. Tādā veidā veidojas dabisks tilts starp pagātni un tagadni, starp “tur” un “šeit.”
• Nebaidieties runāt ar kļūdām jaunajā valodā. Svarīgākais nav pilnība, bet saikne. Pat vienkārša frāze kā “Es vēl mācos” izraisa cieņu un atbalstu.
• Kopīgas intereses ir labākā valoda. Siltas cilvēku saites bieži rodas nevis no sarunām par pārcelšanos, bet no kopīgām aktivitātēm: sporta, kursu vai radošiem projektiem. Šādā vidē cilvēki komunicē kā indivīdi, nevis kā “vietējie” un “jaunienācēji.”
• Ziņkārība nevis bailes. Ja jūs nezināt, kā kaut kas tiek darīts, jautājiet. Interese un cieņa atver sirdis ātrāk nekā perfekta gramatika. Pat īsa saruna veikalā vai uz ielas ir solis uz sociālo integrāciju; izolācija tikai padziļina stresu.

Emigrācija, ieskaitot pārcelšanos, nav izvēle starp valstīm. Tā ir izvēle dzīvot, pat ja sākotnēji nekas nešķiet skaidrs. Adaptācija nav viens notikums, bet nepārtraukts process, veids, kā mācīties dzīvot no jauna, saglabājot sevi. Tas prasa uzmanību pret sevi un pasauli. Katru dienu, kad jūs mēģināt, kļūdāties un dodaties uz priekšu, jūs jau pielāgojaties. Citiem vārdiem sakot, būt pielāgotam nozīmē būt dzīvam, atvērtam un spējīgam mainīties, nezaudējot sevi.